Sen nekas ne rakstīts ne domāts

Ir kāds paliels laiks pagājis ka kautko esmu rakstījusi, bet nav bijis ne laika, ne īsta gribēšana, ne īsti varēšana.Būt grūtniecei un mammai 2,5 gadniekam, tas prasa mazliet piepūles un mazliet enerģijas, kur vēl runājot par sievu vīram, vienmēr jabūt savos augstumos gan virtuvē, gan ārpus mājas gan vē visur citur.Tad aicinājums baznīcā, un tā viss pa lēnām, pa maziem solīšim un tu nepamani kā laiks jau ir aizskrējis, un aiz loga koki jau nomainījuši četras fāzes savā dzīvē.
   kā mums gājis no tā laika līdz šim, nu varu teikt tā , jautri, neskaitot jaunu dzīvību iemiesojoties manā ķermenī, mans 2gadnieka gaitas dārziņā, nopirkām zemi lai beidzot svu būdu uzceltu uz tās, kur vecumdienās ar tēju krūzi sēdētu priekša lievenim un iemalkotu, līz gripas salimšanai, un bērnu neklausīšanai, nu vot šeit ir ir mana dzīve: